Es neesmu no tām, kura sociālajos tīklos dalās ar ļoti dziļiem, motivējošiem vai ne tik motivējošiem citātiem, kuri uzrakatīti uz pilnīgi nesaistītas, bet skaistas bildes. Bet, ziniet, dažkārt, ai, kā gribas. Gribas ne jau tāpēc, ka skaisti vai patiesi, bet gribas, lai kāds to pamana. Šajā gadījumā, nevis "kāds" vispārinātā formā, bet gan konkrēta persona. Gribas jautāt, a kāpēc nevar to vienkārši tam cilvēkam pateikt? Un te ir tā komunikācijas problēma. Nu nevari un viss. Nevari tāpēc, ka gribi, lai tas cilvēks pats saprot… Gribi dot kaut vai tik obvious mājienu kā konkrētu tekstu savā timeline. Bet viss ko citi pamanīs: 'ā, viņa ir no tām, kurai patīk šērot tekstus'. Nav tā, ka baigi rūp, bet kaut kur to savu sāpi gribas izlikt. Tā kā mani teksti nekad mūžā nesatilps uz viena attēla, tad varu tikai klusiņām pabubināt online.
Mēs visi kādreiz jūtamies nenovērtēti, nevienam nevajadzīgi un dzīves netaisnību piekrāpti. Un es tiešām nebaidos izmantot vārdu "visi". Tas kā mēs ar to izvēlamies sadzīvot, protams, ir individuāla lieta. Bet kamēr nepametīsim tos teicienus par 'īgnajiem latviešiem' un 'cita nelaime-latvieša saldais ēdiens' baigi labāk nepaliks. Un te vēlviena komunikācijas problēmaPaši sastādam galvā nicinošas domas un ar tām dzīvojam. Nu šauj mani nost, citu nelaimes mani nepadara priecīgu. Un jā, mēs čīkstam, ka dzīve slikta un grūta, bet ne jau vienmēr tikai uz to ir jākoncentrējas. Katram tā ir grūta savā veidā. Ja man būtu iespēja, es gribētu 'palaist' teicienu par saprotošajiem latviešiem…grūtību pieredzējušajiem, bet spēcīgajiem latviešiem. Tā, lai tā komunikācija ceļ tevi un tavu apziņu, nevis liek apskaust cita laimi un panākumus. Tā, lai mēs jūtam cits citu un saprotam nevis tikai klausāmies, lai atbildētu (viens no citātiem, kuru izlasīju uz smukās bildes..tikai nedaudz papildināts arAgnesea domām). Tā kaut kā.
